Divu dienu (2.–3. jūlijā) oficiālā vizītē Latvijā bija ieradies Gruzijas ārlietu ministrs Grigols Vašadze. Viņš tikās ar mūsu valsts augstākajām amatpersonām, parakstīja Gruzijas un Latvijas ārlietu ministriju sadarbības protokolu. Spriedze Dienvidkaukāzā saglabājusies arī nepilnu gadu pēc piecu dienu kara. Par Gruzijas starptautisko pozicionējumu, par politisko klimatu šajā valstī intervijā Neatkarīgajai stāsta G. Vašadze.
– Gruzija vairs nav Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) dalībvalsts un vēl ir tikai ceļā uz eiroatlantiskajām drošības struktūrām. Kā vērtējat savas valsts politisko sadarbību ar Eiropas Savienību (ES) un NATO laikposmā pēc 2008. gada augusta kara?
– Jā, Gruzija vairs [kopš 2008. gada 15. augusta] nav NVS dalībvalsts. Tajā pašā laikā mēs esam sarunu procesā ar Eiropas Savienību par ļoti nozīmīgiem līgumiem: par vīzu atvieglojumiem un readmisiju, par brīvās tirdzniecības līgumu, par asociācijas līgumu un līgumu par atvērtajām debesīm.
Latvija šādas sarunas uzsāka 90. gadu vidū un sekmīgi noslēdza, kļūstot par ES dalībvalsti. Tagad mēs izmantojam savu draugu un kolēģu padomus un ekspertīžu slēdzienus.
Attiecībā uz NATO ļoti svarīgs un noderīgs instruments ir NATO un Gruzijas komisija. Tās uzdevums – cik vien iespējams, panākt Gruzijas atbilstību NATO standartiem. Mēs piedalāmies ikgadējā rīcības plānā un pakāpeniski virzāmies uz to, lai kļūtu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Gruzija piedalās NATO miera uzturēšanas operācijās – mūsu vienības izvietotas Afganistānā. 2010. gadā uz Afganistānu nosūtīsim vēl vienu bataljonu.
– Kāds ieguvums būs Gruzijai no ES piedāvātās Austrumu partnerības programmas, ja to izdosies īstenot atbilstoši sākotnējai iecerei un mērogiem, tas ir, sešām postpadomju zonas valstīm kopā atvēlot 600 miljonus eiro?
– Katrā ziņā mēs šo programmu vērtējam kā ļoti noderīgu un produktīvu instrumentu. Tas var palīdzēt satuvināt šīs sešas valstis [Ukrainu, Moldovu, Baltkrieviju, Gruziju, Azerbaidžānu un Armēniju] ar ES. Tas, no vienas puses. No otras puses, tādā veidā radīs drošu un plaukstošu vidi pašai ES. Nostiprinās demokrātiju un likuma varu, kur katru konfliktu risina mierīgu sarunu ceļā. No tā ieguvēji būs visi.
Un vēl: Gruzija ir gatava piedalīties Austrumu partnerībā uz vienlīdzības un divpusēju attiecību pamatiem. Mēs, piemēram, kopā ar Azerbaidžānu gatavojam iesniegšanai ES visai specifisku sadarbības projektu. Tāpat šajā sakarā vēlos pateikt arī to, ka Gruzija nedomā par Austrumu partnerību kā kaut ko tādu, kas varētu aizstāt pilntiesīgu dalību ES.
– Gruzija jūlija sākumā paziņoja, ka tā gatava parakstīt līgumu par spēka nepielietošanu pret Abhāziju un Dienvidosetiju. Konsultācijas Ženēvā par drošību un stabilitāti Kaukāza reģionā virzās uz priekšu gausi. Kādas redzat iespējas atjaunot savas valsts teritoriālo integritāti, kura lielā mērā zem sitiena bija jau līdz 2008. gada 8. augustam?
– Krievija šīs provinces bija okupējusi kopš 1992. gada, kad ienāca Chinvali, un kopš 1993. gada, kad ienāca Abhāzijā. Pašas okupācijas ziņā te nav nekas jauns. Vienmēr esam teikuši, ka esam gatavi parakstīt starptautiski saistošu līgumu ar Krieviju par spēka nepielietošanu. Nesenais paziņojums bija tikai mūsu pozīcijas apstiprinājums. Neesam pret šo ideju, kaut arī man jāvērš jūsu uzmanība uz [Francijas prezidenta] Sarkozī pērn panākto sešu punktu vienošanos. Tajā ir pušu saistība nelietot spēku vienam pret otru. Krievija vēlas, lai būtu šāda vienošanās, taču nevis starp Gruziju un Krieviju, bet gan starp Abhāziju un Chinvali rajonu. Tas, protams, ir parasts Krievijas triks un mēģinājums piešķirt zināmu leģitimitāti abiem šiem bantustāniem (bantustāni – krāsainiem iedzīvotājiem atvēlētas slēgtas teritorijas jeb kvazivalstiski veidojumi, kas Dienvidāfrikā pastāvēja no 1950. līdz 1994. gadam – V. H.).
– Un tas ir nepieņemami Gruzijai?
– Mēs nekad neakceptēsim neko tādu, kas varētu legalizēt šaubas par Gruzijas teritoriālo integritāti.
– Opozīcija, kas kopš aprīļa sākuma rīkoja manifestācijas ar prasību atkāpties prezidentam Mihailam Saakašvili, piedzīvoja neveiksmi. Un tomēr tās pārstāvji jūnija beigās tika uzaicināti ierasties Vašingtonā uz konsultācijām. Vai domājat, kas tas tika darīts vien ar nolūku iegūt pilnīgāku informāciju par konfliktu cēloņiem Kaukāza reģionā pirms prezidenta Baraka Obamas vizītes Maskavā?
– Ir lieta, ko reizēm piemirst arī Rietumu korespondenti: mums ir parlamentārā un ārpusparlamenta opozīcija. Tie, kas izgāja ielās, ir ārpusparlamentārā opozīcija. Es gan neteiktu, ka šoreiz tā bija viņu neveiksme. Tagad mūsu ārpusparlamentārās opozīcijas atbildīgākā daļa ir iesaistīta nelielu grupu nopietnās sarunās valdības konstitucionālās komisijas ietvaros. Mēs esam ceļā uz jaunu konstitūciju, un katrs saprot, ka Gruzijai tāda ir vajadzīga. Valdība un šī opozīcija apzinās, ka gruzīnu sabiedrība ir sasniegusi jaunu demokrātijas brieduma pakāpi. Tālab, ka visi ir noraidījuši spēka pielietojumu. Viss ir risinājies atbilstīgi pastāvošajiem likumiem un konstitūcijai.
Ja mēs aplūkojam notikušo kopumā, domāju, ka daudzi piekritīs: tā bija laba mācībstunda Gruzijas pašreizējai demokrātijai. Apmēram 2,5 mēnešu garumā turpinājās demonstrācijas Tbilisi centrā, valdība nosargāja pilsoņu pulcēšanās un vārda brīvību. Un arī paši pilsoņi pauda savu atbildības apziņu. Tāpēc es nepiekrītu apgalvojumam, ka ārpusparlamenta opozīcija zaudēja. No šīs pieredzes kaut ko ieguva visi.
– Es domāju vienīgi par mītiņotāju sākotnēji izvirzīto mērķi panākt prezidenta atkāpšanos.
– Jūs man varat ticēt (šajā vietā ministrs intervētāju uzrunā vārdā), ka jau pašā sākumā izredzes kādu atstādināt no amata bija tuvu nullei. Tas bija sava veida politisks gājiens, mēģinot mobilizēt vairāk cilvēku nekā viņu faktisko atbalstītāju skaits. Viņi ļoti labi zināja aptauju datus, kādus bija sniegušas ievērojamas amerikāņu sabiedriskās domas pētnieku firmas. Saakašvili reitings bija iespaidīgs (protestu kampaņai beidzoties, viņu atbalstīja no 53 līdz 65 procentiem). Un vēl: pirms manifestācijām, to laikā un pēc manifestācijām tā daļa, kas bija stingri pret vēl vienām pirmstermiņa vēlēšanām, bija palielinājusies iepretim tiem, kas tādas vēlēšanas atbalstīja.
– Vai jūsu rīcībā ir neapgāžami pierādījumi tam, ka pašreizējās Gruzijas vadības politiskie oponenti, tādi kā Iraklijs Alasania, kurš šopavasar piedalījās kādā diskusijā arī Rīgā, un citi nemiera cēlāji saņēmuši ārvalstu, konkrēti Krievijas, iedrošinājumu un finansiālu atbalstu?
– Ja runājam par Irakliju Alasania, noteikti nē. Viņš ir atbildīgs politiķis un no krieviem neko tādu nepieņemtu.
Manas atbildes otrā daļa: jā, mums ir tādi pierādījumi, un noteiktā brīdī tie tiks publiskoti. Bet, ja jūs Gruzijā ieejat internetā un apskatāt portālus, kur bijušais parlamenta priekšsēdētājs Kijevā tiekas ar dažādiem krievu biznesmeņiem un kopā ar tiem vāc naudu, kādi vēl vajadzīgi pierādījumi! Mēs nevienam nekādas apsūdzības neizvirzām. Mēs vienkārši sakām, ka neviens atbildīgs gruzīnu politiķis vai politiskais spēks neņems Maskavas naudu un neoperēs ar Maskavas komentāriem. Diemžēl vienmēr var atrast cilvēkus, kuri gatavi ņemt jebkuru netīru naudu. Un mēs arī tādus zinām.
– Kādas cerības saistāt ar ASV viceprezidenta Džozefa Baidena šomēnes Tbilisi gaidāmo vizīti?
– Vispirms gribu atgādināt, ka 22. jūnijā es pats biju Vašingtonā, kur notika ASV un Gruzijas hartas pirmā sesija. Jums labi zināms, ko nozīmēja tas, ka Latvija un pārējās Baltijas valstis 1996. gadā parakstīja hartu ar [Amerikas] Savienotajām Valstīm. Tagad mums ir tāda pati stratēģiskā partnerība. Šī harta pakāpeniski tiek pārveidota no principu kopuma par divpusēju un pavisam konkrētu vienošanās instrumentu paketi. Viceprezidenta Baidena vizīte Gruzijā ir tikai turpinājums tam, ka 1. janvārī man kopā ar [ASV] valsts sekretāri Kondolīzu Raisu bija tas gods šo hartu parakstīt. Pēc tam hartu pagarināja viņas pēcgājēja Hilarija Klintone. Man ar viņu bija plānota tikšanās arī 22. jūnijā, diemžēl Klintones kundze salauza roku un šā iemesla dēļ pagaidām atcēlusi visus braucienus un tikšanās.
Mēs liekam lielas cerības pat ne uz konkrēto vizīti, bet uz Gruzijas un ASV sadarbību, kas nav tikai viena prezidenta lēmums vai griba, vienas administrācijas vai vienas partijas nostāja. Tā ir Amerikas divpartejiska apņēmība aizstāvēt kopējas vērtības ar Gruzijas sabiedrību.
– Pērn augustā karsto debašu laikā Drošības padomē starp Krievijas un ASV diplomātiem Vitālijs Čurkins atrunājās, ka "režīma nomaiņa Gruzijā" esot piegudrots amerikāņu termins. Tagad prezidents Dmitrijs Medvedevs skaidri pateicis, ka Krievija neatgriezīsies pie dialoga ar Gruziju, kamēr tajā nebūs cita vadība. Vai jums kā suverēnas valsts ārlietu ministram ir kontakti ar oficiālām amatpersonām KF Ārlietu ministrijā?
– Režīma maiņa Gruzijā bija Krievijas nolūks kopš 2003. gada (tad notika tā sauktā rožu revolūcija un M. Saakašvili pirmoreiz uzvarēja prezidenta vēlēšanās – V. H.). Tomēr līdz kara sākumam viņi to noliedza. Pēc augusta kara bija acīmredzams, ka Krievija dara visu un nepārprotami vēlas vadības nomaiņu Gruzijā. Taču es varu apliecināt saviem draugiem un kolēģiem Krievijā vienu: pat ja Tbilisi nomainītu valdību, tā būtu antikrieviskāka par pašreizējo. Labāk divreiz padomāt, pirms pie kaut kā tāda ķerties. Atbildot uz jūsu jautājuma otro daļu, man jāsaka – nē. Man ar Krievijas ārlietu ministru nav nekādu kontaktu.
– Bet jūsu diplomātiem?
– Mani kolēģi tiekas ar Krievijas pārstāvjiem Ženēvas sarunu ietvaros. Arī ar Karasina kungu. (Šajās sarunās, kuras notiek ANO, ES un EDSO zīmē, piedalās Gruzijas, Krievijas, ASV, Abhāzijas un Dienvidosetijas delegācijas. Grigorijs Karasins ir Krievijas delegācijas vadītājs un KF ārlietu viceministrs – V. H.)
– Ar kādu mērķi plānoti un notiek Krievijas militārie manevri Kaukāzs 2009? Pieņemu, ka tāds aprēķins varētu destabilizēt situāciju Gruzijā. Bet varbūt var tikt panākts arī sava veida bumeranga efekts – pasaule labāk saskatīs liela ziloņa un maza trusīša pretstāvēšanu reģionā, kur Krievija uzlikusi veto neitrālu starptautisko novērotāju klātbūtnei Chinvali pusē un cenšas uzspiest savu taisnīguma izpratni, kur miers aizvien tik trausls? Piemēram, franču humānists Andrē Gluksmans pēc nesenās atgriešanās no Tbilisi publicējis rakstu ar zīmīgu nosaukumu Eiropieši, atcerēsimies par Gruziju.
– ... (Neilga pauze.) Pavisam nopietni domāju, ka manevri Kaukāzs 2009 ir militāro mācību Kaukāzs 2008 kopijas variants. Kā zināms, pērn tie noslēdzās ar liela mēroga militāru iebrukumu mūsu teritorijā, ar agresiju pret manu valsti un 20 procentu tās teritorijas zaudējumu. Jums taisnība: galvenais Kaukāza 2009 mērķis ir, cik vien iespējams, sašūpot drošību un stabilitāti Dienvidkaukāzā. Taču nedomāju, ka Krievija iedrošināsies mums uzbrukt otrreiz. Personīgi par to šaubos, vismaz šovasar – ne.Šo militāro mācību mērķis ir apgūt, kā nonākt līdz Tbilisi iespējami īsākā laikā, jo galu galā tie ir daži desmiti kilometru.
Šajā situācijā mums ir svarīga katra balss, katrs atbalsts Gruzijas neatkarībai, teritoriālajai integritātei un suverenitātei. Arī tas, ko saņemam no demokrātisko valstu ierindas pilsoņiem, tādiem kā jau pieminētais franču filozofs Gluksmans. Mēs esam pateicīgi visiem. Būdams Latvijā, vēlos nodot no gruzīnu tautas jūsu valstij lielu paldies par atbalstu, draudzību un labiem padomiem.
– Vai to pašu jūs vēlētos sacīt, piemēram, par Ukrainu?
– To pašu varu teikt par visām Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu, Rumāniju. Par valstīm, kurām bijusi tāda pati vēsture un ir bēdīgas atmiņas par padomju okupāciju.
***
GRIGOLS VAŠADZE
- Dzimis 1958. gada 10. jūlijā Tbilisi
- Absolvējis Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtu (1981)
- Strādājis PSRS Ārlietu ministrijā (līdz 1990. gadam)
- Darbojies privātā biznesā, dzīvojis arī Ņujorkā, Gruzijā atgriezies 2005. gadā
- Gruzijas ārlietu ministrs kopš 2008. gada 10. decembra
- Pārvalda angļu, krievu, portugāļu, spāņu, itāļu, franču valodu
- Dzīvesbiedre – baletdejotāja Nino Ananiašvili, bērni – Nodars un Elene
- Pilsonība – Gruzijas un Krievijas
Voldemars Hermanis
www.nra.lv
Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili asi kritizējis Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva vizīti Gruzijas neatzītajā republikā Dienvidosetijā, nodēvējot to par "apkaunojošāko un amorālāko Krievijas diplomātijas precedentu", ziņo BBC.
